Nometnes leģenda

Jūras karaļvalsts noslēpums

Reiz sensenos laikos kādas plašas jūras dzelmē dzīvoja ūdens cilvēki. Tie bija vīri un sievas un bērni, kuri bija strādīgi un viedi ļaudis. Tie dzīvoja saticībā ar visām jūras radībām, arī ar kādiem pa retam pilsētā ieklīdušiem nirējiem, kuri brīnīdamies peldēja gar ūdens ļaužu mājām un veikaliem, bankām un stadioniem. Ūdens cilvēkiem bija savs karalis un karaliene. Katru dienu tie devās pie tautas un dalījās savās gudrībās un zināšanās.

Kādu dienu pie karaļa ieradās sauszemes cilvēki un pieprasīja visu ūdens cilvēku pilsētu sev. Karalis nepiekrita atdot to, bet teicās iet līdzi sauszemes cilvēkiem un dalīties savās gudrībās, lai arī viņi spētu dzīvot saticībā. Tā nu karalis atvadījies no savas tautas, devās līdzi uz jūras krastu. Pirms atvadīties, karaliene viņam iedeva savu gredzenu, ievērtu sudraba ķēdītē, lai karalis vienmēr atceras, ka viņu kāds gaida mājās. Ūdens tautas karalis, kuru visi nu jau sauca par Ūdensvīru, dalījās savās prasmēs un zināšanās. Mācīja dzīvot saskaņā ar dabu, saskaņā vienam ar otru. Taču, jo ilgāk bez jūras, jo mazāk un mazāk Ūdensvīrs atcerējās savu pilsētu un savu ģimeni. Ūdens cilvēku pilsēta skuma pēc sava valdnieka. Ūdens karaļvalsts cilvēki saprata, ka valdnieks aizmirsis par viņiem, tālab karaļa meita devās meklēt savu tēvu. Viņa izkāpa augstā jūras krastā un sastapa jūrkalniešus un bariņu bērnus, kuri bija atbraukuši uz nometni. Karaļmeita izstāstīja savu stāstu un sausszemes cilvēki nolēma viņai palīdzēt atrast ūdens pilsētas valdnieku.